Aizgādnība, aizgādņa iecelšana un aizgādnībā esošas personas interešu aizsardzība

Bāriņtiesa saskaņā ar tiesas nolēmumu par aizgādnības nodibināšanu ieceļ aizgādni:

=         personai ar garīga rakstura vai citiem veselības traucējumiem, kurai rīcībspēju ierobežojusi tiesa;

=         personai, kurai tiesa nodibinājusi pagaidu aizgādnību;

=         personai, kurai rīcībspēju tiesa ierobežojusi izlaidīgas vai izšķērdīgas dzīves dēļ, kā arī alkohola vai citu apreibinošo vielu pārmērīgas lietošanas dēļ;

=          promesošas vai pazudušas personas mantai;

=         testamenta izpildīšanai.

Bāriņtiesa saskaņā ar notāra taisīto notariālo aktu par aizgādnības nodibināšanu mantojumam ieceļ aizgādni mantojumam.

 Bāriņtiesa aizgādņus izvēlas saskaņā ar Civillikuma 355. un 661.pantu un pārliecinās, vai izraudzītajai personai ir nepieciešamās spējas un īpašības. Bāriņtiesa noskaidro aizgādnībā esošās personas viedokli par ieceļamo aizgādni.

Ieceļot personai aizgādni, bāriņtiesa saskaņā ar tiesas nolēmumu savā lēmumā norāda, kādā apjomā aizgādnis rīkojas kopā ar aizgādnībā esošo personu un kādā patstāvīgi šīs personas vietā, kā arī lēmuma darbības termiņu, ja tāds ir noteikts tiesas nolēmumā.

Bāriņtiesa uzrauga aizgādņa rīcību aizgādņa pienākumu izpildē un Civillikumā paredzētajos gadījumos, ievērojot tiesas spriedumā noteikto, atļauj aizgādnim kārtot darījumus.

 Bāriņtiesa, aizstāvot aizgādnībā esošās personas mantiskās intereses, Civillikumā paredzētajos gadījumos, ievērojot tiesas spriedumā noteikto:

=         lemj par atļauju pieņemt vai atraidīt aizgādnībā esošajai personai piekritušo mantojumu;

=         lemj par aizgādnībā esošajai personai piederošās mantas pārdošanu par tirgus vērtību vai izsolē;

=         lemj par aizgādnībā esošajai personai piederoša nekustamā īpašuma (ja tā vērtība nepārsniedz 14 000 euro) atsavināšanu, ieķīlāšanu vai apgrūtināšanu ar citām lietu tiesībām;

=         lemj par aizgādnībā esošajai personai piederoša nekustamā īpašuma (ja tā vērtība pārsniedz 14 000 euro) atsavināšanas, ieķīlāšanas vai apgrūtināšanas ar citām lietu tiesībām lietderīgumu;

=         lemj par īpašuma iegūšanu aizgādnībā esošajai personai;

=         seko, lai aizgādnis nerīkojas ar aizgādnībā esošajai personai piederošu mantu bez bāriņtiesas atļaujas, ja tā saskaņā ar likumu ir nepieciešama;

=         pārbauda, vai aizgādnis noskaidro aizgādnībā esošās personas viedokli un gribu un pārvalda mantu atbilstoši šīs personas interesēm un normatīvo aktu prasībām.


   Bāriņtiesa, aizstāvot aizgādnībā esošās personas intereses:

=         lemj par tās laulības līguma slēgšanu saskaņā ar Civillikuma 114.pantu;

=         uzrauga, lai aizgādnis Civilprocesa likuma 270.2 panta otrās daļas noteiktajā termiņā iesniedz tiesā pieteikumu par obligāto rīcībspējas ierobežojuma pārskatīšanu personai ar rīcībspējas ierobežojumu, kā arī sniedz tiesai informāciju, kurai ir nozīme lietā par rīcībspējas ierobežojuma pārskatīšanu;

=         informē prokuratūru, ja aizgādņa kavēšanās dēļ ir nepieciešama rīcībspējas ierobežojuma pārskatīšana aizgādnībā esošās personas interesēs;

=         izšķir domstarpības starp aizgādnībā esošo personu un tās aizgādni un, ja nepieciešams, pieņem lēmumu. Ja aizgādnībā esošā persona vai tās aizgādnis uzskata pieņemto lēmumu par nepareizu, prasību tiesā var celt Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā.

Ja konstatētas kļūdas aizgādņa iesniegtajā norēķinā vai aizgādnības pārvaldības interesēm neizdevīga aizgādņa darbība, bāriņtiesa:

=         dod aizgādnim attiecīgus norādījumus;

=         lemj par aizgādņa atstādināšanu;

=         lemj par aizgādņa atcelšanu.

 Ja aizgādnis atstādināts vai atcelts no aizgādnības, bāriņtiesa ieceļ citu aizgādni.

 Ja aizgādņa rīcība radījusi zaudējumus, par kuriem aizgādnis ir atbildīgs, bāriņtiesa ceļ tiesā attiecīgu prasību.

Ja bāriņtiesa konstatē administratīvi vai krimināli sodāmu aizgādņa tiesību ļaunprātīgu izmantošanu, bāriņtiesa par to paziņo tiesībaizsardzības iestādēm.

         Bāriņtiesa uzrauga aizgādņa rīcību aizgādņa pienākumu izpildē un aizstāv personas ar ierobežotu rīcībspēju mantiskās intereses Civillikumā paredzētajos gadījumos.

            Bāriņtiesa iesaistās personas rīcībspējas ierobežošanas tiesas procesā situācijas noskaidrošanā, lai katrai konkrētajai situācijai tiktu izvēlēts piemērotākais ierobežojums.

Šobrīd aizgādnību nodibina:

  • pār garā slimiem;
  • pār personām izlaidīgas vai izšķērdīgas dzīves dēļ;
  • pār promesošo un pazudušo personu mantu.

Aizgādņus pār pilngadīgajiem pēc tiesas sprieduma ieceļ attiecīgā bāriņtiesa, kurai pirmajā kārtā par aizgādni ir jāieceļ aizgādnībā nododamā laulātais vai kāds no tuvākajiem radiniekiem, kā arī jāievēro tās personas pēdējās gribas rīkojums, kura atstājusi viņam mantojumu.
Aizgādnība pār pilngadīgajiem pakļauta attiecīgiem noteikumiem par aizbildnību pār nepilngadīgajiem.

Aizgādnība pār garā slimiem
Garā slimie, kam trūkst visu vai lielākās daļas garīgo spēju, atzīstami par rīcības nespējīgiem un tiesiski nespējīgiem pārstāvēt sevi un pārvaldīt savu mantu un ar to rīkoties, kādēļ pār viņiem ieceļama aizgādnība.
Gara slimība vai plānprātība ir savienota ar tiesiskām sekām tikai tad, ja personu par rīcības nespējīgu gara slimības vai plānprātības dēļ ir atzinusi tiesa. Katra ģimene, kurā ir garā slimais, kā arī katrs tādas ģimenes loceklis var paziņot par to tiesai pēc garā slimā dzīvesvietas. Tāpat var paziņot par to katra sveša persona, kas pierādījusi savu interesi lietā, kā arī prokuratūra.
Ja tiesa atzīst personu par rīcības nespējīgu gara slimības vai plānprātības dēļ, tā paziņo par to bāriņtiesai, kas pēc vajadzības ieceļ pār garā slimo vienu vai vairākus aizgādņus, kam uzdod viņa mantas pārvaldību un sevišķi gādību par viņa personu, neuzliekot tomēr aizgādņiem pienākumu pašiem kopt garā slimo.
Aizgādnībā esošo garā slimo darbība, sevišķi viņu mantas atsavinājumi, nav spēkā. Tas pats attiecas arī uz darbību, ko viņi pirms aizgādnības iecelšanas izdarījuši gara slimības stāvoklī.
Darbība, ko izdarījis garā slimais pirms aizgādnības iecelšanas gaišos starplaikos, ir spēkā, un tādēļ viņa šajos starplaikos noslēgtie tiesiskie darījumi saista kā viņu pašu, tā arī citus darījuma dalībniekus.
Personai, kas pamato kādus prasījumus uz tādu darījumu tiesisko nozīmi un spēkā esamību, jāpierāda, ka garā slimais, darījumu taisot, patiesi bijis tādā gaišā starplaikā.
Ja tiesa garā slimo atzinusi par izveseļojušos, t.i., par rīcības spējīgu, tā uzdod bāriņtiesai atlaist aizgādņus no amata pēc tam, kad viņi iesnieguši norēķinu un nodevuši veselību atguvušajai personai mantu, kas atradusies viņu pārvaldībā.

Aizgādnība pār personām izlaidīgas vai izšķērdīgas dzīves dēļ (turpmāk - minētās personas)
Pār personām, kas, izlaidīgi vai izšķērdīgi dzīvojot, kā arī alkohola vai narkotiku pārmērīgas lietošanas dēļ draud novest sevi vai savu ģimeni trūkumā vai nabadzībā, tiesa pēc radinieku vai piederīgo lūguma vai prokurora priekšlikuma var nodibināt aizgādnību.
Nodibinot aizgādnību, tiesa atņem minētajām personai pārvaldību un rīcību pār viņas mantu un uzdod attiecīgajai bāriņtiesai nodot šo pārvaldību vienam vai vairākiem aizgādņiem.
Mantas pārvaldības ziņā minētās personas pielīdzināmas nepilngadīgajiem. Atņemot tām mantas pārvaldību un rīcību, tām tomēr atļauta brīva rīcība ar tiem tīrajiem ienākumiem, kas paliek pēc visu ar mantas pārvaldību un ģimenes uzturu saistīto izdevumu segšanas.
Darbība, ko minētā persona izdarījusi, pirms tā atstādināta no mantas pārvaldības un tas izsludināts, ir spēkā un saista.
Aizgādnība pār minēto personu turpinās līdz tam laikam, kamēr vairs nav šaubu, ka tā galīgi grozījusi savu dabu un dzīvesveidu, un kamēr to nav atzinusi tā pati tiesa, kas aizgādnību nodibinājusi.

Aizgādnība pār promesošo un pazudušo personu mantu
No savas pastāvīgās dzīvesvietas aizgājušā tiesības, ja viņš nav atstājis savā vietā pilnvarnieku, var pārstāvēt nepilnvarots lietvedis.
Ja tāda nepilnvarota lietveža nav vai ja neuzdotā lietvedība nav pieļaujama, bet tiesību pārstāvība attiecīgajā gadījumā tomēr ir nepieciešama, tad tai tiesai, kurai aizgājušais pirms savas dzīvesvietas atstāšanas bijis personiski pakļauts, ir tiesība un pienākums nodibināt aizgādnību.
Aizgādnis apsargā un pārvalda promesošā mantu, bet viņam nav tiesības iejaukties promesošā pārējās lietās, izņemot tikai spiedīgas vajadzības gadījumus.
Aizgādnim par viņam uzticēto mantu jāsastāda saraksts un ik gadus jādod bāriņtiesai norēķins.
Ja promesošajam piekrīt mantojums, to var pieņemt aizgādnis tādā pašā kārtā, kā aizbildnis pieņem viņa aizbilstamajam piekritušu mantojumu. Bet, ja pirms likumā noteiktā noilguma termiņa notecējuma pierāda, ka promesošais mantojuma atklāšanās brīdī nav vairs bijis dzīvs, mantojums pāriet uz tiem, kas minētajā brīdī bijuši tuvākie mantinieki pēc promesošā.

Aizgādnība pār promesošā mantu izbeidzas:

  • kad viņš atgriežas atpakaļ savā dzīvesvietā vai ziņo par sevi un pats dod rīkojumus par savas mantas pārvaldību;
  • kad dabūtas noteiktas ziņas par viņa nāvi;
  • kad tiesa viņu izsludina par mirušu.

Ja saņemtas drošas ziņas par promesošā nāvi, viņa manta pakļaujama vispārējiem noteikumiem par mantošanu un nododama pēc saraksta un norēķina tai personai, kas promesošā nāves brīdī bijusi viņa tuvākais mantinieks.
Pazudušo tiesa izsludina par mirušu pēc ieinteresētu personu, bet, ja tādu nav, – pēc viņa mantas aizgādņa vai prokurora lūguma, kuru var iesniegt, tiklīdz notecējuši desmit gadi no tā gada beigām, kad par pazudušo saņemtas pēdējās ziņas.
Ja pazudušais, kad saņemtas pēdējās ziņas par viņu, bijis sasniedzis septiņdesmit gadu vecumu, tad jau pēc pieciem gadiem no šo ziņu saņemšanas var lūgt izsludināt viņu par mirušu.

Pazudušo var atzīt par mirušu:

  • ja viņš ir pazudis kaujas laukā un divu gadu laikā no karadarbības izbeigšanās nav ziņu par viņu;
  • ja viņš atradies uz bojā gājuša kuģa vai lidmašīnas vai nokļuvis citās nāves briesmās un sešu mēnešu laikā nav ziņu par viņu.

Kad tiesa izsludinājusi pazudušo par mirušu, viņa manta, ja viņš nav atstājis testamentu, nododama tiem mantiniekiem, kas pieņemamā nāves dienā, ja tā noteikta tiesas lēmumā, vai, ja šo dienu nevar noteikt, lietas ierosināšanas brīdī bijuši viņa tuvākie radinieki vai laulātais.
Ja pazudušais, ko tiesa izsludinājusi par mirušu, atgriežas atpakaļ, viņš var atprasīt savu mantu no tām personām, kam tā bijusi nodota, vai no viņu mantiniekiem, bet tikai tajā sastāvā, kādā tā uzglabājusies, vai tik daudz, par cik šajā laikā mantinieki ar šo mantu iedzīvojušies.
Ja pēc pazudušā izsludināšanas par mirušu pierāda, ka viņš nomiris citā laikā, tās personas, kam šajā laikā piederējusi tiesība mantot, var prasīt, lai tām nodod palikušo mantu, bet arī tikai ar 380.pantā norādītajiem aprobežojumiem.