Bāriņtiesu attīstības vēsture

Bērnu tiesību un interešu aizsardzība un to nodrošināšana ir katras attīstītas valsts prioritāte, jo nepilngadīgi bērni ir mūsu sabiedrības neaizsargātākā daļa, kurai nepieciešama īpaša aprūpe.

„Mūsdienās Latvijā par šo aprūpi gādā bāriņtiesas pilsētās, bet pagasttiesas lauku apvidos. Lai labāk izprastu šo iestāžu darbību un pamatfunkcijas, vērts uzzināt, kā attīstījušās aizbildnības tiesības un aizbildnības iestādes civilizācijas vēstures gaitā?

Latvijā tiesību nozares jau vēsturiski iekļāvušās Kontinentālās Eiropas romāņu-ģermāņu tiesību sistēmā. Tātad pirmsākums meklējams romiešu tiesībās, jo tās īpašu iespaidu atstājušas uz kodifikāciju Vācijā, kura savukārt būtiski ietekmējusi likumdošanu Latvijā.

Civilizācijas attīstības rezultātā būtiski mainījies aizbildnības tiesību uzdevums. Tikai pakāpeniski nostiprinājusies nepilngadīgu bērnu interešu prioritāte. Sākotnēji šo prioritāti baudīja aizbildnis. Tas attiecas arī uz dabisko aizbildnību – bērna bioloģiskajiem vecākiem. Visas senās Romas vēstures gaitā attiecības vecāku un bērnu starpā noteica tēva varas ideja – (“patria patestas”), kas paredzēja, ka vara ģimenē attiecībā uz jebkuru ģimenes locekli piederēja vienpusīgi tēvam.

Tēva tiesības bija neapstrīdams likums, kas pieļāva jebkuru ģimenes locekli vai aizbildnībā paņemto bāreni pārdot verdzībā.

Romas valsts likumos rūpes par bāreņiem tika dokumentētas tikai mūsu ēras sākumā – 96.gadā pēc Kristus. Toreiz valdībā stājās valdnieks Marks Kokejs Nerva, kas savas valdīšanas laikā mēģināja līdzsvarot Romas valsts stāvokli ar dažām reformām. Viņš iepirka un izdalīja zemi trūcīgajiem brīvajiem pilsoņiem, atbalstīja daudzbērnu ģimenes un no valsts kases nodibināja īpašu aizbildnības fondu, no kura procenti tika izmantoti bāreņu audzināšanai.

Diemžēl manis pieminētais patriarhāts, verdzība, iedzīvotāju, bet jo īpaši bērnu nevienlīdzība, pasaulē valdīja ilgu laiku. Lielākās izmaiņas cilvēktiesību laukā pasaulē notika Rietumu valstu demokrātisko pārmaiņu rezultātā 18.gadsimta beigās, 19.gadsimtā. Kā ievērojamākos notikumus jāmin Lielā franču revolūcija (1789), kas ir sākums cīņai par pilsoņu tiesībām, un 1863. gada Pilsoņu karš Amerikā, kas likvidēja verdzību.

To pašu var attiecināt uz dzimtļaužu brīvlaišanu Krievijā 19.gadsimta vidū. Līdz tam Austrumeiropā dzimtļaužu ģimenes tiesības bija vēl traģiskākas. Kā liecina vēsturiskie dati, līdz 1837. gadam 45% Krievijas iedzīvotāju bija dzimtcilvēki. It īpaši pusaudži bija sevišķi “iekārojama prece” – pirkšanai, pārdošanai, dāvināšanai, ieķīlāšanai, mainīšanai. Līdz brīvlaišanai 19.gadsimta vidū Krievijā katrs dzimtcilvēks (bērns vai pusaudzis) tika skaitīts kā “dvēsele”, pēc kuru skaita tika vērtēta muižnieka turība.

Notiekot demokrātiskajām pārmaiņām, vēsture pierādīja, ka līdzšinējā aizbildņu patvaļa neatbilda jaunāko laiku prasībām un morālām vērtībām. Civilizācijas attīstības rezultātā tika dibinātas speciālas iestādes, kuras veica īpašu aprūpi pār bērniem, kontrolēja viņu personisko un mantisko interešu ievērošanu.

Kā tad šīs institūcijas attīstījās pie mums Latvijā? Dati par to pieejamajā literatūrā ir visai skopi. Latvijai cauri izgājusi nebeidzamu karu virkne. Ļoti daudz mira mazi bērni. Ja viņi izdzīvoja, bieži vien, nepaguvuši izaugt, zaudēja savus vecākus. Ne velti latviešu tautas dziesmu krājumā ir ap 2000 dainu par bāra bērna likteni un arī vairāki desmiti pasaku par šo tēmu. Par to laiku, kurā juridiskas nozīmes dokumenti saglabājušies ļoti maz, labs dzīves liecinieks ir tieši folklora kā tā laika atspoguļojums.

Sākot ar 16., 17.gadsimtu, latviešu ļaužu tiesības kaut cik atspoguļojas arī laikmeta dokumentos – likumos. Taču par bāra bērna likteni sastopamas tikai dažas nejaušas piezīmes. Viena no tām ir šāda: lai saglabātu dzīvo spēku un darba rokas, Kurzemes hercogiste aizliedza sodīt mātes, kam dzima ārlaulības bērni (lai pasargātu gaidāmos bērnus no iznīcības).

Viduslaikos juridisko dokumentu trūkumu aizstāja arī baznīca un garīdzniecība. Zviedru laikā humānākie un apzinīgākie mācītāji aicināja uz žēlsirdīgu attieksmi pret atraitnēm, bāreņiem un audžubērniem.

Lielu iespaidu uz aizbildnības iestāžu izveidošanu Latvijā atstāja Krievijas impērijas 1889. gada tiesību reforma, kuras rezultātā izveidoja bāriņu tiesas. Ar šādu nosaukumu mēs sastopamies vēl šodien.

Termins “pagasta tiesa” ir daudz senāks nekā “bāriņu tiesa”. Par šādām institūcijām liecina vēsturiskie dati par Latviju, jau sākot no 13., 14.gadsimta. Tomēr sākumā (līdz 19.gadsimta vidum) šīs institūcijas būtība bija visai tālu no aizbildnības (arī aizgādnības) jautājumu risināšanas. Pagasta tiesai piekrita visas pagasta ļaužu lietas, un tās kompetence nebija ierobežota.

18.gadsimta beigās, 19.gadsimta pirmajā pusē viens no pagasta tiesas galvenajiem uzdevumiem bija sodīt pagasta locekļus par nepaklausību muižai.

Tikai pēc Krievijas impērijas 1889.gada reformas tāpat kā jaunizveidotās bāriņu tiesas pilsētās, pagasta tiesas pamatā kļuva par aizbildnības un aizgādnības iestādēm. Tāpat tās izskatīja dažas krimināllietas un veica palīdzību dažos civiltiesiskos jautājumos. Pagasta tiesas uzturēja pašvaldība, bet uzraudzīja apgabaltiesa un tās priekšsēdētājs.

Pēc Latvijas kā suverenas valsts izveidošanas, pamatojoties uz 1918. gada 6. decembra likumu, no pagasta tiesu piekritības tika izņemtas visas krimināllietas un civillietu piekritības summa tika noteikta 300 rubļu apmērā.

1921.gada 29.decembra noteikumi vēl vairāk tuvināja šo instanci mūsdienu prasībām. Bez aizbildnības, aizgādnības un adopcijas lietām tika atstāta tikai mantojuma apsargāšana, aktu apliecināšana un vispārējo tiesu un miertiesnešu atsevišķu spriedumu izpildīšana.

Bāriņu tiesu vēsture ir salīdzinoši īsāka. Kā jau pieminēju, tās tika dibinātas Krievijas impērijas laikā 19.gadsimta vidū pēc kārtu principa. Pastāvēja muižnieku, pilsētu un zemnieku bāriņu tiesas, no kurām, kā jau minēju, pēdējo funkcijas pildīja pagastu tiesas.

Pēc Latvijas kā suverenas valsts izveidošanas muižnieku bāriņu tiesas vairs nepastāvēja. Lietu piekritību pilsētu bāriņu tiesām vai pagasta tiesām noteica galvenokārt pēc bāreņa dzīvesvietas.

Pilsētu bāriņu tiesas priekšsēdētājs pēc likuma bija pilsētas galva. Pēc 1934.gada likuma par bāriņtiesām stāšanās spēkā par bāriņtiesas priekšsēdētāju vairs nevajadzēja iecelt pilsētas galvu. Priekšsēdētājs bija vēlēts, un tam bija jābūt ar juridisku izglītību. Tikai ar tieslietu ministra piekrišanu pie amata varēja pielaist personu bez juridiskas izglītības.

Gan uz bāriņu tiesu, gan uz pagastu tiesu attiecās atsevišķi likumi. Pēdējie no tiem tika pieņemti 1938. gadā. Termins “bāriņu tiesa” un “pagasta tiesa” tika nomainīts ar “bāriņtiesa” un “pagasttiesa”. 30. gadu beigās tā sauktais jumta likums abām instancēm kļuva Latvijas Republikas Civillikums 1937.gada redakcijā. Šo likumu radot, likumdevēji, vadoties no apstākļa, ka abas šīs institūcijas bija aizbildnības un aizgādnības iestādes, lietoja terminu “bāriņtiesa”.

Pēc Latvijas inkorporēšanas PSRS sastāvā 1940.gadā neizbēgama bija padomju tiesību ieviešana visās Latvijas tiesību nozarēs. Padomju gados ģimenes tiesības, kuras regulēja arī aizbildnību pār nepilngadīgu bērnu, pastāvēja un funkcionēja patstāvīgi, nošķirti no civiltiesībām. Praksē tika ieviesta Ļeņina tēze – sociālistiskās tiesībās nav nekā privāttiesiska, bet visām tiesību nozarēm ir publisks raksturs.

PSRS ģimenes likumdošanas svarīgākais uzdevums bija panākt, lai ģimene audzinātu bērnus saskaņā ar sabiedriskās audzināšanas principiem, ieaudzinot viņos komunistisku attieksmi pret darbu un sagatavojot viņus aktīvai līdzdalībai komunistiskās sabiedrības celtniecībai.

Būtiskas izmaiņas tā laika tiesiskajā reglamentācijā notika 1968. – 1969.gadā, kad tika pieņemti un spēkā stājās PSR Savienības un savienoto republiku laulības un ģimenes likumdošanas pamati (1968.gada 1.oktobris) un Latvijas PSR Laulības un ģimenes kodekss (1969.gada 1.oktobris). Ar šiem likumiem notika zināma liberalizācija padomju ģimenes tiesībās. Pozitīva nozīme šajā ziņā bija tā laika (50. un 60.gadu) Rietumeiropas valstu ģimenes tiesību novellām.

Bāriņtiesas un pagasttiesas kā neatkarīgās Latvijas Republikas pašvaldību izveidotās aizbildnības un aizgādnības iestādes padomju tiesvedības sistēmā tika likvidētas. Pēc Latvijas aneksijas 1940.gadā tās vēl darbojās līdz 1941.gada 4.aprīlim, kad stājās spēkā LPSR nolikums par aizbildnības un aizgādnības iestādēm, kuru vēlāk nomainīja LPSR MP 1970.gada 30.decembra apstiprinātais Latvijas PSR aizbildnības un aizgādnības iestāžu nolikums.

Pēc administratīvi teritoriālo iedalījumu nosaukumu maiņas (pagastus un apriņķus nomainīja ciemi un rajoni) aizbildnības un aizgādnības funkcijas veica šādas iestādes: ciemu, ciematu un rajona pakļautības pilsētu Tautas deputātu padomju izpildkomitejas, rajonu, pilsētu vai pilsētas rajonu TDP IK un to tautas izglītības un sociālās nodrošināšanas nodaļas un veselības aizsardzības iestādes.

Tātad aizbildnības iestādes joprojām palika pie pašvaldības iestādēm, tomēr svarīgāko jautājumu izlemšana padomju gados bija uzticēta tikai rajonu vai pilsētu TDP IK.

Pēc Latvijas Republikas neatkarības atgūšanas kādu laiku darbojās padomju aizbildnības un aizgādnības iestādes. 1993.gada 1.septembrī spēkā stājās atjaunotais Latvijas Republikas 1937.gada Civillikums, kas kā aizbildnības un aizgādnības iestādes atkal paredzēja bāriņtiesas un pagasttiesas.

Līdz likuma “Par bāriņtiesām un pagasttiesām” izveidošanai un spēkā stāšanās brīdim lietas par adopciju no vecāku varas, aizbildnības vai aizgādnības izrietošajām attiecībām turpināja kārtot un kontrolēt padomju gados izveidotās aizbildnības un aizgādnības iestādes, bet būtiskie jautājumi, piemēram, adopcija, tika apstiprināti apgabaltiesā.

1995.gada 6.novembrī Saeimā tika pieņemts likums “Par bāriņtiesām un pagasttiesām”.

Likums paredzēja jaunās institūcijas sākt veidot ar 1996.gada 1.martu. Kaut arī likuma pamatā bija 30 gadu normatīvie akti par bāriņtiesām un pagasttiesām, tas netika burtiski pārņemts, bet praktiski izveidots no jauna. Protams, būtiskajos jautājumos bāriņtiesu (pagasttiesu) pamatvirziens ir vēsturiski saglabājies. Turklāt tradicionāli saglabājies vēsturiskais nosaukums – bāriņtiesas, pagasttiesas.

Pati būtiskākā atšķirība ir aizbildnības iestāžu galvenais mērķis, kas likumā par bāriņtiesām un pagasttiesām, izskaidrojot šo iestāžu kompetenci, ietverts jau nodaļas sākumā – 13.panta 1.punktā. Tas ir, noskaidrot ģimenes, kurās nav pietiekami nodrošināta bērna attīstība un audzināšana un kopā ar citām institūcijām, kā veselības aprūpes, izglītības, sociālās palīdzības un policijas iestādēm, gādāt par stāvokļa uzlabošanos, rūpēties par to, lai bērns varētu palikt pie saviem miesīgajiem vecākiem, bet, ja tas neizdodas un viņš ir no ģimenes jāizņem, darīt visu iespējamo, lai bērnam būtu radīta ģimeniskā vide, sameklēti audžuvecāki, kas darītu visu iespējamo, lai sagatavotu mazo pilsoni pilnvērtīgai dzīvei, rūpētos par viņu, aizstāvot viņa mantiskās un personīgās intereses.

Arī mūsu Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga atbalsta bāriņtiesas un pagasttiesas cēlo mērķi, kādā no bērniem veltītajā pasākumā viņa sacīja: “Diemžēl dzīvē gadās tā, ka bērns tiek uztverts kā nasta, bet tā taču ir dāvana – mūsu nemirstības garants. Atbildība pret bērnu nav drūms pienākums, bet gaišs un patīkams darbs, kas darāms no sirds. Rūpēties par bērna tiesībām nozīmē rūpēties par cilvēku visplašākajā nozīmē.”

Raksts publicēts 2005.gada 28.jūlijā Garkalnes novada vēstīs, balstoties uz toreizējās pagasttiesas priekšsēdētājas Silvijas Stalidzānes sagatavotajiem materiāliem.