Kā rīkoties, ja mans dzīvesbiedrs vēlas ņemt apgādībā manu bērnu no iepriekšējās laulības?

Atbilde:

Atbilstoši Latvijas Republikas normatīvajos aktos noteiktajam, vienīgais veids kā Jūsu vīrs var īstenot Jūsu bērna aizgādību, kas ietver gan vecāka tiesības, gan pienākumus pret bērnu, ir adopcijas ceļā kļūstot par Jūsu bērna tēvu.

Saskaņā ar Civillikuma 162.pantu nepilngadīga bērna adopcija ir atļauta, ja tā ir bērna interesēs. Nepilngadīgu bērnu var adoptēt, ja pirms adopcijas apstiprināšanas viņš ir atradies adoptētāja aprūpē un uzraudzībā un ir konstatēta bērna un adoptētāja savstarpējā piemērotība, kā arī ir pamats uzskatīt, ka adopcijas rezultātā starp adoptētāju un adoptējamo izveidosies patiesas bērnu un vecāku attiecības.

Civillikuma 164.panta 1.punkts paredz, ka laulātie bērnu adoptē kopīgi, izņemot gadījumus, kad adoptē otra laulātā bērnu. Saskaņā ar minētā likuma 169.panta pirmo daļu ir nepieciešams, lai adopcijai dod savu piekrišanu visi tās dalībnieki – adoptētājs, adoptējamais, ja viņš ir sasniedzis divpadsmit gadu vecumu, nepilngadīga adoptējamā vecāki, ja viņiem nav atņemtas aizgādības tiesības. Savukārt minētā panta trešā un ceturtā daļa paredz, ka tiesa var atsvabināt puses no šīs piekrišanas apliecinājuma, ja pēc faktiskajiem apstākļiem tas izrādās neiespējams kāda pastāvīga šķēršļa dēļ vai arī ja nav zināma to personu dzīvesvieta, kuru piekrišana vajadzīga. Tiesa publicē laikrakstā un oficiālajā publikācijā „Latvijas Vēstnesis” aicinājumu minētajai personai atsaukties. Ja aizgādību īsteno tikai viens no vecākiem un otrs bez svarīga iemesla liedzas dot atļauju adoptēt, šādu atļauju var dot adoptējamā dzīvesvietas bāriņtiesa.

Saskaņā ar Civillikuma 169.panta ceturto daļu bērna adopcijai ir nepieciešams bāriņtiesas lēmums, ka adopcija ir bērna interesēs. Bāriņtiesa, pieņemot lēmumu, noskaidro adoptējamā viedokli, ja vien viņš to spēj formulēt, kā arī ņem vērā ziņas par adoptētāju, tai skaitā viņa personību, reliģisko pārliecību, ja tāda ir, mantisko stāvokli, sadzīves apstākļiem, spēju izaudzināt bērnu, kā arī ziņas par adoptējamo, tai skaitā viņa personību, reliģisko pārliecību, ja tāda ir, veselību, priekštečiem.Minētā likuma 163.panta pirmā un otrā daļa noteic, ka adoptētājam jābūt vismaz divdesmit piecus gadus vecam un vismaz astoņpadsmit gadus vecākam par adoptējamo. Nosacījumu par adoptētāja minimālo vecumu un astoņpadsmit gadu starpību var neievērot, ja adoptē sava laulātā bērnu. Tomēr arī šajā gadījumā adoptētājam ir jābūt vismaz divdesmit vienu gadu vecam, bet adoptētāja un bērna vecuma starpība nevar būt mazāka par sešpadsmit gadiem.

Civillikuma 171.panta pirmā daļa noteic, ka adopcija uzskatāma par notikušu, tiklīdz tiesa to apstiprina.
Saskaņā ar Ministru kabineta 2003.gada 11.marta noteikumu Nr.111 „Adopcijas kārtība” (turpmāk – Noteikumi) 2.1.apakšpunktu adopcijas uzdevums ir radīt bez vecāku gādības palikušajiem bērniem apstākļus audzināšanai ģimenē, nodrošinot stabilu un harmonisku dzīves vidi. Noteikumu 16.punkts noteic, ja adoptē otra laulātā bērnu, adoptētājs pieteikumam pievieno adoptējamā dzimšanas apliecības kopiju (uzrādot oriģinālu), izziņu par adoptējamā veselības stāvokli, bērna bioloģisko vecāku piekrišanu adopcijai vai dokumentu, kas apliecina, ka pastāv kāds no šādiem apstākļiem – otrs vecāks ir miris, otra vecāka dzīvesvieta nav zināma, otram vecākam likumā noteiktajā kārtībā ir atņemtas aizgādības tiesības.

Ja bērna tēvs labprātīgi atsakās dot piekrišanu bērna adopcijai, paskaidrojam, ka līdz pilngadības sasniegšanai bērns ir vecāku aizgādībā. Civillikuma 177.panta otrā daļa paredz, ka aizgādība ir vecāku tiesības un pienākums rūpēties par bērnu un viņa mantu un pārstāvēt bērnu viņa personiskajās un mantiskajās attiecībās. Civillikuma 178.1panta pirmajā daļā noteikts, ja vecāki dzīvo šķirti, vecāku kopīga aizgādība turpinās.

Saskaņā ar Civillikuma 200.panta pirmo daļu vecākam var atņemt aizgādības tiesības:

1) ja vecāks ar bērnu apietas sevišķi slikti,

2) ja vecāks nerūpējas par bērnu vai nenodrošina bērna uzraudzību un tas var apdraudēt bērna fizisko, garīgo vai tikumisko attīstību,

3) ja vecāks ir devis piekrišanu bērna adopcijai. Aizgādības tiesību atņemšanu vecākam kā galējo līdzekli piemēro tiesa.

Saskaņā ar Bērnu tiesību aizsardzības likuma 24.panta trešo daļu un Civillikuma 223.pantu vecāki ir sava bērna dabiskie aizbildņi (likumiskie pārstāvji), tādējādi viņu pienākums ir aizstāvēt bērna tiesības un ar likumu aizsargātās intereses.

Ņemot vēra minēto, ja uzskatāt, ka ir pamats aizgādības tiesību atņemšanai bērna tēvam, Jums, saskaņā ar Civilprocesa likuma 2442.panta pirmo daļu, kas noteic, ka prasību lietās, kas izriet no aizgādības tiesībām, var celt bērna vecāki, ir tiesības celt prasību tiesā par bērna aizgādības tiesību atņemšanu tēvam. Civilprocesa likuma 244.³panta pirmajā daļā ir noteikts, ka prasību lietās, kas izriet no aizgādības tiesībām, ceļ tiesā pēc bērna dzīvesvietas. Pēc bērna aizgādības tiesību atņemšanas vecākam normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā, otrajam laulātajam, pastāv iespēja bērnu adoptēt.

Ņemot vērā minēto, secināms, lai Jūsu vīrs varētu adoptēt Jūsu bērnu, ir jāsaņem bērna tēva piekrišana adopcijai vai jāvēršas tiesā, lai bērna tēvam tiktu atņemtas aizgādības tiesības, kā arī Jūsu vīram, jābūt ar bāriņtiesas lēmumu atzītam par adoptētāju.

Saskaņā ar Noteikumu 12.punktu adopcijas pieteikumu adoptētājs iesniedz savas dzīvesvietas bāriņtiesā ar attiecīgu rakstveida iesniegumu, kurā norādītas visas nepieciešamās ziņas un kurš ir pašrocīgi parakstīts.