73258

Intervija ar asociācijas valdes priekšsēdētāju Baibu Melderi žurnālā "Logs"
02.10.2016


Kad ir dota iespēja palīdzēt

1993. gada 1. septembrī stājās spēkā atjaunotais Latvijas Republikas 1937. gada Civillikums, kas aizbildnības un aizgādnības iestādes atkal paredzēja bāriņtiesas un pagasttiesas. Likums ‘’Par bāriņtiesām un pagasttiesām” noteica, ka ar 1996.gada 1.martu sākt veidot jaunas aizbildnības un aizgādniecības institūcijas kā pašvaldības izveidotas iestādes, kuru galvenais uzdevums - bērnu un citu rīcības nespējīgo personu personisko un mantisko interešu aizsardzība. Lai nodrošinātu bāriņtiesas kompetencē esošo jautājumu kvalitatīvāku risināšanu, pēc toreizējās Bērnu un ģimenes lietu ministrijas ierosinājuma tika izstrādāts jauns Bāriņtiesu likums, kurš stājās spēkā 2007. gada 1. janvārī, piešķirot visām aizbildnības un aizgādnības iestādēm vienotu nosaukumu -bāriņtiesas. Uz šo brīdi Latvijā darbojas 142 pilsētu un novadu bāriņtiesas. Kopš 1996.gada ir pagājuši 20 gadi. Par paveikto un piedzīvoto saruna ar Latvijas Bāriņtiesu darbinieku asociācijas valdes priekšsēdētāju Baibu Melderi.

Šogad Latvijas bāriņtiesas svin apaļu jubileju. Kā viss sākās un kāds bija Tavs sākums šajā darbā?

Visas lietas dzīvē notiek tā, kā tām jānotiek, nejaušības principu jau nav - acīm redzot, tā bija jānotiek. Saulkrastu vidusskolā 15 gadus biju nostrādājusi gan par mūzikas skolotāju, gan ārpusklases darba organizatori, bet ilgas un domas visu laiku bija saistītas ar darbu ar cilvēkiem, palīdzību, atbalstu. Protams, skolā ir bērni un kolēģi, bet tas bija citādi. Liela nozīme un ietekme manā profesionālajā dzīvē bija Tieslietu ministrijas Dzimtsarakstu departamenta toreizējai direktorei Ārijai Iklāvai, ar kuru izveidojās  cilvēciski  sirsnīgas attiecības. Viņa bija tā, kura pamudināja darbam dzimtsarakstu nodaļā, jo man bija liela vēlēšanās vadīt laulību ceremonijas. Ārija Iklāva vienmēr prata uzmundrināt iniciatīvām bāriņtiesu darbības nodrošināšanā. 1994.gada 13.janvārī sāku strādāt Saulkrastu pašvaldībā, sākās man apvienotais stāsts – dzimtsarakstu nodaļas vadītāja un bērnu tiesību aizsardzības inspektors. Papildus dzimtsarakstu nodaļas vadītājas pienākumiem bija arī jautājumi, kas saistīti arī ar bērnu tiesību nodrošināšanu. Tas bija laiks, kad Latvijā veidojās pilnīgi jauna sistēma - pilsētās un pagastos tika izveidotas bāriņtiesas un pagasttiesas. Vajadzēja speciālistu, kas to darīs. Tā kā man bija pieredze bērnu tiesību aizsardzības jomā, tad nebija šaubu, ka šis darbs būtu jāturpina. 1996.gada 1.martā uzsāku pildīt bāriņtiesas priekšsēdētājas pienākumus un izveidoju komandu. Ar gadiem komandas sastāvs ir mainījies, bet šī profesionālā piesaiste un atbildība nav mainījusies. Esmu vienmēr bijusi ļoti pateicīga, ka man ir bijusi iespēja strādāt ar ļoti viediem, mācīties un strādāt gribošiem kolēģiem. Sākumā viss bija jauns un nezināms. Bija jāmeklē jaunas iespējas, jaunas formas kā strādāt. Izveidojām stabilu, strādāt varošu un vienotu sistēmu. No 1998.gada kādu laiku koordinēju arī bāriņtiesu darbu Rīgas rajonā. Strādājot šajā jomā, ar kolēģiem sapratām, ka nepieciešams veidot lielāku profesionālo apvienību, kas iestāsies par dažādiem grozījumiem gan Bāriņtiesu likumā, gan citos ar bāriņtiesu darbu saistītos normatīvos, kā arī apvienos kolēģus kopīgā darbā, uzklausīs viņu vēlmes, pārstāvēs viņu darba tiesības un iniciēs dažādas aktivitātes. 2002. gada 4.jūnijā kopā sanākot Rīgas un Ogres rajonu kolēģiem, dibinājām Latvijas Bāriņtiesu darbinieku asociāciju. Esmu ļoti laimīga un pateicīga kolēģiem, kuri man ir uzticējuši jau 14 gadus vadīt asociāciju. Šo gadu laikā esam izveidojuši vienotu Latvijas bāriņtiesu ģimeni, kas veic ne vien profesionālās pilnveidošanās un attīstības darbu, uzklausa un analizē kolēģu veikumu, dalās labās prakses piemēros, sniedz priekšlikumus normatīvo aktu izmaiņām, bet arī organizē kopīgas vasaras sesijas - nometnes, tiekas profesionālos svētkos - bāriņtiesu jubileju reizēs. Bāriņtiesu darbības 10 gadu jubilejas svētkus organizējām Saulkrastos, 15 gadus atzīmējām Mālpilī, un šoreiz 20 gadu jubilejas svētku reizē tiksimies Ziemeļblāzmas Kultūras pilī Rīgā. 

Kuri ir tie cilvēki, kas uzsāka darbu pie bāriņtiesu sistēmas izveides?

Tas ir īpašs stāsts. Ir kolēģi, kuri kopš 90.to gadu vidus vēl šobrīd ir ierindā un turpina darbu. Protams, ir kolēģi, kuri nestrādā šai jomā, bet ielikuši milzīgu artavu vienotas sistēmas izveidē, un varu droši teikt, viņu sirdis ir kopā ar mums. Viennozīmīgi jāpiemin nu jau bijušo Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas vadītāju Lailu Riekstu – Riekstiņu, Maiju Veidi no Jēkabpils, Silviju Odziņu no Cēsīm, Intu Rinmani no Skrīveriem, Mārīti Pabērzu no Saldus, kā arī toreizējo bērnu un ģimenes lietu ministru Aināru Baštiku. Protams, milzīgs gandarījums par ilggadīgiem kolēģiem, kas šobrīd turpina veidot un pilnveidot bāriņtiesu darbu, ir ieguldījuši savas zināšanas un prasmes bērnu tiesību aizsardzības  sistēmas izveidošanā un ierakstījuši savu vārdu bāriņtiesas vēsturē, jo viņi darbu sākuši kā bērnu tiesību aizsardzības inspektori, sociālie pedagogi, lektori. Tās ir manas kolēģes Zaiga Rudņicka no Ventspils, Olga Rudaka no Jelgavas novada, Aija Mejere no Rēzeknes, Regīna Sakoviča  no Krāslavas novada un Īrisa Guntra Turčinska no Jelgavas.  Kolēģu profesionālais pienesums ir  īpašs, jo viņu darbu novērtējis katra darba devējs - dome un deputāti, kas atkārtoti uzticējuši kolēģiem vadīt savu pilsētu un novadu bāriņtiesas.

Kas ir pats veiksmīgākais, kas ir padarīts bāriņtiesu un asociācijas pastāvēšanas gados?

Manuprāt, kopā esam uzbūvējuši varenu „ ģimenes māju”, un atliek tikai turpināt to apdzīvot, labiekārtot un turpināt darbu ar patiesu misijas apziņu un vēlmi palīdzēt. Esam profesionāli kopā auguši, virzījušies uz priekšu, iesnieguši virkni priekšlikumu normatīvo aktu pilnveidei. Esam pielikuši savu roku, lai paaugstinātos bāriņtiesu loma un tās darba kvalitāte. Nebūtu tik daudz sakārtotu lietu un izglābtu bērnu, ja šī institūcija nebūtu attaisnojusi sevi darbībā. Bet tajā pašā laikā esam saņēmuši sabiedrības neizpratni. Mēs nevaram atklāt gadījumu konkrētas detaļas, un līdz ar to sabiedrībā rodas neizpratne. Tas traucē un veido negatīvu tēlu, kas ir vērsts pret bāriņtiesu darbību. Šo gadu laikā bāriņtiesas ir izdzīvojušas smagu posmu sevis pierādīšanai un darbības apliecināšanai.

Šodien mēs varam teikt, ka šī sistēma tiešām ir laba, tikai vienmēr jācenšas, lai izpildījums katrā bāriņtiesā būtu kvalitatīvs. Ne vienmēr izdodas veidot monolītu un darboties gribošu komandu, tomēr liekot lietā profesionalitāti, lielākoties tas izdodas.

Vai ir kāds spilgts un veiksmīgs gadījums, kad sadarbojaties vairākām bāriņtiesām, izdevies panākt ļoti labu rezultātu?

Tā ir vispārpieņemta prakse – kolēģu savstarpējā sadarbība. Ir ārkārtīgi daudz gadījumu, kad, piemēram, bērna māte dzīvo Kurzemē, tēvs – Latgalē, kas ir viņu deklarētās dzīves vietas. Savukārt faktiskās dzīves vietas ir kādā vēl citā Latvijas reģionā. Sanāk, ka esam iesaistīti trīs četras pašvaldības no dažādiem reģioniem. Un te izpaužas mūsu darbinieku, tostarp arī asociācijas stiprums – kolēģu savstarpējā komunikācija, izpratne, sadarbība. Tā ir dažāda veida, gan rakstiska, gan telefoniska, gan elektroniska. Tas ir tas lielais koleģiālais spēks uz ko mēs esam visus mudinājuši. Mēs nevaram būt tikai burtu un normatīvu kalpi, jo katrā gadījumā klāt jāieliek sirds gudrība, cilvēciskais aspekts, rūpīgi jāizanalizē, jāizdiskutē. Jebkurā gadījumā jāpieņem ļoti izsvērts lēmums. Mūsu lielais virsuzdevums ir nemainīgs-katram bērnam ģimeni un mājas.

Cik svarīgs ir pašvaldības atbalsts bāriņtiesu un asociācijas darbā?

Pašvaldība ir kā labs resurss atbalstot aizbildņus, audžuģimenes, aizgādņus gan materiāli, gan organizējot dažādus kursus, nodarbības un seminārus. Starpinstitucionālās sanāksmes, kā arī izveidotās Bērnu tiesību aizsardzības komisijas apvieno speciālistus,  kuri kopīgi izdiskutē problēmsituācijas, analizē tās un kopīgi meklē vislabākos risinājumus.

Pašvaldības atbalsts ir ļoti svarīgs. Uzskatu, ka pašvaldībai ir jābūt informētai par notiekošo mūsu darbā. Ļoti bieži ir situācijas, kad, lai atrisinātu kādu gadījumu, ir iesaistītas vairākas pašvaldības iestādes – sociālais dienests, policija, izglītības un ārstniecības iestādes. Droši varu teikt, ka Saulkrastu pašvaldības vadība atbalstījusi jebkuru iniciatīvu bērna vai rīcībnespējīgas personas interešu nodrošināšanā. Jebkurš gadījums, kad ir bijis jāpalīdz bērnam, vai tā ir viņa pārvietošana vai transportēšana un jārīkojas nekavējoties, saņemts vislielākais atbalsts un izpratne. Katra pašvaldības vadība, ja tā panāks soli pretī un uzklausīs savas bāriņtiesas lūgumus vai ieteikumus, būs ieguvēja pašvaldības aizbildnības un aizgādnības iestādes profesionālas darbības nodrošināšanā.

Ikdienas darbs bāriņtiesā ir ļoti specifisks. Kādām īpašībām ir jāpiemīt, lai varētu pildīt šos ļoti atbildīgos un ne vienmēr vieglos pienākumus?

Spēja izprast, uzklausīt, spēja saredzēt uz priekšu un intuatīvi sajust. Bez naida. Bet ne vienmēr tas izdodas. Ir dažādi brīži, kad nevari klusēt, saprotot, kas bērnam nodarīts. Gribas audzināt, pamācīt, bet arī tā tam jābūt. Brīžiem ir jāprot izprast atkarības, jāprot iejusties atkarīgā ādā. Ir jāprot paņemt pie rokas. Es cenšos saprast mazā bērna mammu un tēti, jo viņiem jau pašiem ir nodarīts pāri, ja noticis tā kā noticis, un droši vien savā dzīvē viņi bijuši sāpināti. Tāpat ir jāprot izprast un novērtēt  kolēģus, jo mēs taču strādājam vienotā komandā.

Ikdienas stress, liela atbildība, nenormēts darba laiks, tas no cilvēka prasa ļoti daudz. Kas ir tas, kas Tev palīdz tikt ar to galā?

Tā ir mana lieliskā bāriņtiesas komanda, kad varam paļauties viens uz otru, kad varam neskaitīt minūtes un stundas, ja ir jāsteidzas palīgā un jautājumi jārisina nekavējoties, varam daudz kopīgi diskutēt un nonākt pie vislabākā risinājuma, kad varam viens otram līdzi just priekos un bēdās, un protams, tā ir arī mana ģimene mājās. Mani trīs pieaugušie bērni, vēl mazi būdami ir redzējuši manu vēlmi palīdzēt. Varbūt pārāk daudz citu labā, varbūt.... Bet ar laiku ir mainījušās vērtības, lietu kārtība, un tagad mans brīvais laiks ir veltīts maniem četriem mazbērniem, ar kuriem es ārkārtīgi lepojos un bezgalīgi mīlu. Mums ar vīru ir lieliski bērni! Viņi ir lieliski ģimenes cilvēki, kas ļoti mīl un rūpējas par saviem bērniem. Mēs laulībā kopā esam 38 gadus - kā tai dziesmā – ir visādi gājis un visādi bijis, bet 26. augusts mūsu kāzu diena kā katru gadu atnāk ar puķu zirņu pušķīti ,jo Jāņa iekšējais miers un sirsnība, tas ir stiprinājums man. Ar katru gadu novērtēju arvien vairāk šo iespēju – būt kopā. Man ir ļoti ciešā saikne ar ģimeni. Šis kods man ir mantots no vecvecākiem, caur manu mammu. Un arī es esmu tā, kas vāc un pulcina kopā ģimeni - svētki, kopīgi izbraukumi, aktivitātes. Tas ir ļoti pamatīgi! Talanti ir iedoti caur vecākiem, vecvecākiem un man nav jābaidās, ka kādreiz kaut kas pazudīs, jo zinu, ka to turpinās manas mazmeitas un mazdēli.... Vēl viena liela relaksācija man ir ceļošana un opermūzika. Es katru gadu gaidu opermūzikas svētkus, kas notiek Siguldā. Tā ir mana svētnīca. 

Ja agrāk daudz gribējās darboties sabiedrībā, tad ar gadiem man patīk būt pašai ar sevi, patīk laiku pavadīt dažkārt vienatnē, jo ikdiena tik daudz piepildīta ar citu problēmām. Un, protams, īpašu gaisotni rada bāriņtiesu darbinieku nometnes, kas šogad bija jau devītā. Un tad, kad es esmu tur kopā ar maniem lieliskajiem bāriņtiesu kolēģiem – saprotot, nav lielāka bagātība kā būt un saprasties no pusvārda !

Kas sniedz patiesu gandarījumu darbā?

Tas ir tad, kad ir dota iespēja kopā ar savu komandu palīdzēt sakārtot, kad rezultāts pozitīvs. Kad bērns ir atgriežas savās mājās, kad tās briesmas ar viņu vairs nenotiek. Ja arī bērns nonāk citā ģimenē, un viņš iegūst brīnišķīgu audžu mammu. Spilgtie un labie gadījumi, kad bērns pasaka, ka mana bāriņtiesa ir vislabākā bāriņtiesa. Vai arī vecāki, kad saka, ka mūsu bāriņtiesa ir ļoti laba, mēs pie viņiem varam droši nākt un runāt. Tas arī ir tas lielākais gandarījums. Tad ir saproti, ka ir vērts te būt! Vienmēr jāpriecājas, ka esi noderīgs un vajadzīgs!

Latvijā bāriņtiesās strādā gudri, zinoši un atsaucīgi kolēģi, kuri ir gatavi savas zināšanas papildināt un uzkrāt pieredzi, jo katrs gadījums ir īpaša mācību stunda. Šie cilvēki lepojas, ka savu dzīvi veltījuši visneaizsargātākais iedzīvotāju daļai-bērniem un rīcībnespējīgām personām, un turpinās to darīt arī turpmāk, lai cik spriedze ,negāciju un neizpratnes pilns būs viņu darbs.

Kas pirmais nāk prātā iedomājoties par saviem tuvākajiem kolēģiem?

Saviem kolēģiem bāriņtiesās mūsu jubilejas gadā vēlu atcerēties, ka mūsu palīdzība tiešam ir vajadzīga. Cilvēki mēdz būt nepateicīgi, tomēr palīdziet viņiem, jo ir taču tik labi iet pa dzīvi un pamanīt brīdi, kad esi vajadzīgs, brīdi, kad esi neaizstājams, kā ūdens, kā gaiss, kā mājas.

Sarunājās

Marika Grasmane

 

 SPIEST UZ ATTĒLA LAI LASĪTU PDF FORMĀTĀ

 

 

 




      Atpakaļ