Kā rīkoties, ja bērna vecāks nenodrošina bērnam uzturlīdzekļus?

Atbilde:

Jautājumi par uzturlīdzekļu piedziņu neietilpst bāriņtiesas kompetencē.

Saskaņā ar Civillikuma 179.panta pirmo, otro un sesto daļu vecāku pienākums ir samērā ar viņu mantas stāvokli uzturēt bērnu. Šis pienākums gulstas uz tēvu un māti līdz laikam, kad bērns pats var sevi apgādāt. Pienākums gādāt par bērna uzturēšanu neizbeidzas, ja bērns nedzīvo kopā ar vienu no vecākiem vai abiem vecākiem. Ja ir radies strīds par uzturlīdzekļiem bērnam, tiesa pēc prasītāja lūguma nekavējoties pieņem lēmumu par to, kādā apmērā atbildētājam pagaidām, līdz strīda izšķiršanai, jāsedz bērna uzturēšanas izdevumi. Bērna pagaidu uzturlīdzekļu apmērs nevar būt mazāks par Ministru kabineta noteikto minimālo bērna uzturlīdzekļu apmēru.

Saskaņā ar Ministru kabineta 2003.gada 1.jūlija noteikumiem Nr.348 "Noteikumi par minimālo uzturlīdzekļu apmēru bērnam" Katra vecāka pienākums ir katru mēnesi nodrošināt saviem bērniem minimālos uzturlīdzekļus šādā apmērā:

1) katram bērnam no viņa piedzimšanas līdz 7 gadu vecuma sasniegšanai — 25 % apmērā no Ministru kabineta noteiktās minimālās mēneša darba algas;

2) katram bērnam no 7 gadu vecuma sasniegšanas līdz 18 gadu vecuma sasniegšanai — 30 % apmērā no Ministru kabineta noteiktās minimālās mēneša darba algas.

Ņemot vērā minēto, abiem vecākiem ir pienākums uzturēt bērnu, tajā skaitā, nodrošināt uzturlīdzekļus bērna uzturam. Vecāka izvairīšanās dot uzturlīdzekļus vai uzturlīdzekļu saņemšanas apgrūtināšana, tādejādi kavējot nodrošināt bērnam uzturu, ir bērna tiesību pārkāpums un tāda rīcība no vecāka puses nav pieļaujama.

Vēršam uzmanību, ka normatīvie akti neparedz īpašu kārtību kā vecākam jāmaksā uzturlīdzekļi bērna uzturam. Par uzturlīdzekļu maksāšanas kārtību un apmēru vecākiem ir jāvienojas, savukārt, ja tas nav iespējams, vecāks var vērsties tiesā pēc bērna dzīvesvietas ar prasību par uzturlīdzekļu piedziņu no bērna otra vecāka, kā to paredz Civilprocesa likuma 244.2panta otrā daļa.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 43.panta pirmās daļas 3.punktu prasītāji prasībās par uzturlīdzekļu piedziņu bērnam vai vecākam ir atbrīvoti no tiesas izdevumu samaksas valsts ienākumos.