Atziņas pārdomām - kas ir bērns mums visiem...


Tu zini - es mēdzu būt vājš kā neaizsargāts putna mazulis, kas izkritis no ligzdas.

Es varu būt arī stiprs. Kā Staburags, kas vienmēr dzīvs, kaut nogremdēts zem ūdens.

Tu zini, ka es varu.

Tu zini - es mēdzu raudāt, kad jāsmejas, un smieties, kad visvairāk sāp.

Tu zini, ka es varu lidot, bet reizēm nespēju iet.

Tu esi redzējusi, kā es krītu, un esi blakus, kad pieceļos.

Tu zini to, ko nezin citi.

Tava sirds ir vāra un trausla kā vissmalkākais kristāla trauks.

Viens pieskāriens un tas saplīst tūkstoš sīkās drumslās.

Tā ir visdrošākā vieta pasaulē- kā mūra templis, kur patverties, kur rast mierinājumu un remdēt sāpes.

Es esmu, jo esi Tu.

Tu dzīvo, lai es dzīvotu.

Tu esi māte, es Tavs bērns…

Paldies, ka uzdāvināji man šo pasauli!

 

* * *

Ak, māmiņ,

Nekliedz

Uz bērnu savu,

Nolauzīsi

Atvasīti vāru,

Kas tikko

Dzīvei raisās

Un to iepazīt,

Iepazīt taisās!

Ļauj mīlestībai

Starp jums plaukt,

Neļauj dusmām,

Vārdiem asiem

To jaukt!

Iecel bērnu

Saulītē,

Māci saules

Valodiņu,

Nenodzēs

Mīlestības

Uguntiņu!

               (Māra Šnē)

* * *

Bērna acis

Nav uz pasaules lielāku skumju

Kā redzēt pievilta bērna acis.

Tās nenosoda, nenorāj un nepārmet,

Tik vien kā jautājums "kāpēc" ir lasāms tajās...

 

Un lūdzos es, lai soda mani,

Lai rāj un per, un pazemo,

Bet tīrs un svēts mans mazais bērns,

Tas sodīt neprot, nav tam dvēselē grēka,

Tik vien šis skatiens ir, kas skraida,

Es krītu ceļos, stiepju roku-zinu-

Mūsu abu sirdis smaida,

Tik pēkšņi mana vērtība ir kaila,

To mīļi apkampj acis, kuras gaida!

 

Par vienu lietu šajā dzīvē esmu drošs,

Es esmu tikai ciemiņš.

Man prieks par katru nodzīvoto mirkli,

Un lepojos, ja varu kādam atdot savu dzīvi!

                                       (A.Bulis)